Vai mēs piedodam saviem parādniekiem ?

5 Jan

..Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..

Rūpes par savām šķietami primārajām vajadzībām – dzīvību, drošību, mazākā mērā arī labklājību paterētāju sabiedrībā tiek uztvertas kā kaut kas pats par sevi saprotams. Lūdzot piedot mums mūsu parādus,  mēs lūdzam Dievu, lai, neskatoties uz mūsu grēkiem, mēs saņemtu piedošanu. Dieva kapacitāte šajā aspektā tāpat kā visos citos aspektos ir bezgalīga, līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka ir iespējams piedot jebkurus grēkus, taču to izpirkšanai var būt vajadzīgs ilgāks laiks. Ko sēsi to pļausi..

Attiecībā uz iespējamā piedot parādus saviem parādniekiem, situācija ir būtiski atšķirīga. Reizēs, kad kāds nodara mums pāri ar darbu vai vārdu, ne vienmēr ir viegli piedot pāridarījumu. Šajās reizēs būtu jāatceras, ka dzīve pašreizējā veidolā ir ļoti īslaicīga un krājot sevī dusmas, naidu un aizvainojumu padaram uzturešānos šeit mazāk pievilcīgu, grūtāku. Mēs visi esam pārceļotāji, kas ieradušies ar noteiktu mērķi, kura izpilde ir atkarīga no dažādiem faktoriem. Tādējādi svētais ir grēcinieks, kas nepadevās un turpināja savu garīgo praksi apstākļos, kad tas bija grūti vai pat varētu šķist neiespējami. Pat laicīgā dzīvē tik primitīvā formā kā aizņemšanās bankā vai, kur citur var būt saistīta ar piedošanu vai zināmu pretimnākšanu. Ātrie kredīti ar negatīvu kredītvēsturi reizēm tiek piešķirti pēc rūpīgas maksātspējas un aizņēmēja vēstures izvērtēšanas. Bankas šādu pretimnākšanu izrāda daudz retāk, bet arī cilvēki ne vienmēr ir labāki par bankām, kuru galvenā interese šajā pasaulē ir saistīta ar kapitāla koncentrēšanu īpašnieku rokās, nevis kalpošanu līdzcilvēkiem. Ja izdotos pārmainīt īpašnieku vērtību sistēmu, arī kredītiestāžu darbības pamatprincipi kļūtu savādāki  un kalpotu sabiedrības attīstībai, nevis spekulācijām finanšu tirgos.

Piedot saviem parādniekiem ne vienmēr ir viegli, taču to  izdarot mēs noveļam būtisku slogu no savas sirds. Līdz brīdim, kad tas ir izdarīts domās esam saistīti ar konkrēto situāciju, cilvēkiem, mūsu spēki ir iekapsulēti un netiek produktīvi izmantoti. Jau tautas sakāmvārds māca, ka, ja vēlies zaudēt draugu, aizdod viņam naudu. Ja mēs pieļaujam, ka tā ir patiesība un apliecinam to ar savu pieredzi, tad rodas jautājums, kas tas ir bijis par draugu, kas neatdod parādus. Papildus rodas arī jautājums, kas mēs esam par draugiem, ja nespējam piedot parādu. Attiecībā uz naudas aizdošanu tas nozīmētu, aizdot tikai tad, ja esi pārliecināts, ka pat neatgūstot parādu varēsi dzīvot mierīgi un brīvi. Attiecībā uz nozīmīgākiem dzīves aspektiem būtu jāizvarās no dalījuma es un citi. Mēs visi dziļākā būtībā esam vienoti, viens vesels, Dieva bērni. Paturot prātā šo atziņu, liekas neloģiski un nepareizi turēt ļaunu prātu pašam uz sevi.